Latvijas Dendrologu biedrība

2016. GADA KOKS – OŠLAPU KĻAVA

Latvijas dendrologu biedrība par 2016. gada koku ievēlējusi ošlapu kļavu Acer negundo. Pēdējo gadu plašās invāzijas dēļ ošlapu kļava dendrologu, vides aizsardzības speciālistu un dabas draugu aprindās ir ieguvusi negatīvu slavu, to reizēm visai pamatoti sauc par „jauno latvāni”. Šajā kontekstā dendrologu izvēle pirmajā mirklī var šķist nesaprotama – gada koks tiek izvēlēts jau no 2001. gada – tātad jau sešpadsmito reizi, un vienmēr šo godu izpelnījusies kāda ievērojama savvaļas vai vismaz izcili dekoratīva svešzemju kokaugu suga.

Šoreiz Latvijas dendrologu biedrība vēlas sabiedrības uzmanību pievērst tādai koku sugai, kas Latvijā ir invazīva, ar to saistītām problēmām, kā arī iesaistīt sabiedrību šīs sugas izplatības ierobežošanā. Lai novērstu vai vismaz samazinātu ošlapu kļavas tālāku invāziju, vēlams izvairīties no šīs kļavu sugas izmantošanas apstādījumu veidošanā, bet jau izveidojušās audzes maksimāli ierobežot, turklāt sevišķi svarīgi ir ierobežot sievišķo augu daudzumu, lai neturpinātos sugas izplatība ar sēklām.

l1454669981
Ošlapu kļava Daugavas krastā, palieņu biotopos. Foto: N. Romanceviča

Ošlapu kļava ir ātraudzīgs vidēja lieluma koks vai daudzstumbrains krūms – līdz 12-15 m augsts. Jaunie dzinumi ir ar zilganu apsarmi, lapas nepāra plūksnaini saliktas, sastāv no 3–7 (9) iegareni olveida, smailām, lielzobainām lapiņām, kas kopumā atgādina oša lapas.

Koks ir divmājnieks – tas nozīmē, ka vīrišķie un sievišķie ziedi attīstās uz dažādiem augiem. Vīrišķie ziedi sakārtoti skarveidīgos pušķos, sievišķie nokarenos ķekaros. Latvijā zied no aprīļa beigām līdz maija vidum, pirms lapu plaukšanas, ziedus apputeksnē vējš. Ošlapu kļavas auglis ir dubults spārnulis, kas ir līdzīgs arī oša auglim. Rezultātā – ošlapu kļava un osis dabā bieži tiek savstarpēji jaukti.

l1454670031
Ošlapu kļavas auglis – dubults spārnulis. Foto: N. Romanceviča

Ošlapu kļavas dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerika, kur tā sastopama plašās teritorijās no ASV dienvidaustrumu štatiem (Florida) līdz Kanādas dienvidrietumiem (Alberta). Sugu apzināti ieveda Eiropā kopā ar daudzām Amerikas sugām 17.gs. otrajā pusē. Pirmais zināmais kultivētais stāds Anglijā ir no 1688. gada. Dažus gadus vēlāk suga tika ievesta Holandē (1690) un Vācijā (1699). Pirmie introdukcijas mēģinājumi Latvijā tika veikti 19.gs. sākumā – 1817. gadā ošlapu kļavas stādi reģistrēti augu un sēklu tirgotāja J. H. Cigras katalogos, taču sākotnēji tie bijuši neveiksmīgi, jo stādi izsala. Tomēr jau 20.gs. pirmajās desmitgadēs suga ļoti strauji izplatījās Latvijas dārzos un parkos, savukārt mūsdienās no apstādījumiem plaši pārgājusi savvaļā, turklāt ne tikai pamestās, ruderālās vietās, karjeros, nezālienēs, gar dzelzceļiem, grāvjiem u.c. traucētās vietās, bet, kas sevišķi satraucoši, arī dažādos dabiskos biotopos.

Ošlapu kļavas visplašāk izplatījušās un vislielākās audzes veido lielo un vidējo upju ielejās. Bieži vien nostiprinās vidēji mitrā un auglīgā augsnē upju piekrastēs, taču spēj augt arī diezgan sausās vietās – nogāzēs, sausos zālājos u.c. Tā kā suga ir samērā izturīga arī pret plūdu ietekmi, tā spēj mainīt pat dabisko kārklu audžu struktūru un ar laiku pilnībā izstumjot tos. Pēc nociršanas, ošlapu kļavas bagātīgi dzen strauji augošas celma atvases, un gala rezultātā spēj veidot biezas krūmu audzes, tādejādi vēl vairāk degradējot dabiskās struktūras. Tādēļ to izplatības ierobežošana ir diezgan sarežģīts pasākums.

Kaut arī ošlapu kļavas pamatsuga ir nonākusi nevēlamo kokaugu sarakstā, tai ir plašs, visnotaļ dekoratīvu šķirņu klāsts, no kurām vairākas veiksmīgi tiek audzētas arī Latvijā. Atšķirībā no pamatsugas, daudzas šķirnes ir salīdzinoši lēnaudzīgas, līdz ar to mazāk agresīvas un pagaidām nav novērota to pāriešana savvaļā.

l1454670055
A. negundo
 ‘Flamingo’. Foto: A.Svilāns

l1454670069
A. negundo
 ‘Variegatum’. Foto: A.Svilāns

Pēteris Evarts-Bunders, dendrologs, Latvijas dendrologu biedrības valdes loceklis
Aiva Bojāre, dendrologs, Latvijas dendrologu biedrības valdes locekle