Latvijas Dendrologu biedrība

Gada koks 2021 – divirbuļu vilkābele

Divirbuļu vilkābele Crataegus laevigata (Poir.DC. ir liels krūms vai zems, līdz 8 m augsts koks, kam raksturīgas sīkas, 1,5-3 cm garas, sekli daivainas lapas, īsi 1-1,5 cm gari ērkšķi. Galvenā pazīme, kas to labi atšķir no citām Latvijas savvaļas vilkābelēm – divi irbuļi ziedā (šo pazīmi var redzēt arī augļu laikā). līdz ar to arī divas (nevis viena) sēklas nelielajā ābolā (jeb precīzāk – ābolveida kaulenī).

Šī Latvijā retā un aizsargājamā suga (Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorija) ir ar gana interesantu izpētes vēsturi. Senākā literatūrā parasti tika lietos sugas vecais, Linneja dotais epitets C. oxyacantha, ko vēlāk noraidīja kā neprecīzu un pārprotamu, jo Linnejs ar šo nosaukumu saprata arī citas vilkābeles, tai skaitā plaši izplatīto vienirbuļa vilkābeli  C. monogyna un abu šo sugu hibrīdu – vidējo vilkābeli Crataegus x media. Divirbuļu vilkābele Latvijā savvaļā sastopama ļoti nelielā teritorijā Vērgales apkaimē, pie kam sugai raksturīgās augtenes tiešā veidā ir saistītas ar Baltijas ledusezera stāvkrastu – krūmainām, kaļķainām nogāzēm u.c. Latvija suga sasniedz sava izplatības areāla ziemeļu robežu. Citviet Eiropā sugas izplatība ir ļoti plaša – no Spānijas un Britu salām līdz Čehijai un Ungārijai. Daudzviet šo vilkābeli uzskata arī par seno mežu vai seno parkveida zālāju raksturojošo  sugu.

Divirbuļu vilkābele. Foto A. Bojāre

Dekoratīvaja dārzkopībā plaši izmanto galvenokārt šīs sugas dekoratīvās šķirnes – ‘Paul’s Scarlet’ , ‘Rosea’  u.c., pamatsuga kultūrā sastopama reti.

Divirbuļu vilkābeles biežāk kultivētā dekoratīvā šķirne ‘Paul’s Scarlet’ Foto A. Bojāre

Vilkābeles Latvijā pētījis izcilais latviešu dendrologs Raimonds Cinovskis (1930-1998),  kurš par šo ģinti sarakstījis  monogrāfiju ‘Baltijas vilkābeles’  Gada koks 2021 divirbuļu vilkābele  tiek veltīta slavenā latviešu dendrologa  R. Cinovska piemiņai un godinot to 90-tajā dzimšanas dienā. Gribam īpaši uzsvērt arī to faktu, ka R. Cinovskis bija vairāku Latvijā pazīstamu mūsdienu paaudzes dendrologu un   LDB biedru  skolotājs un idejiskais iedvesmotājs.

Tajā pašā laikā saistībā ar divirbuļu vilkābeli, kā arī kopumā ar vilkābeļu ģinti joprojām ir vairākas neskaidras lietas. Vilkābeles ir plaša un sarežģīta Ziemeļu puslodē izplatīta kokaugu ģints, kur izdala vairākus simtus grūti atšķiramu un savstarpēji hibridizējošu sugu.  Problemātiku  uzskatāmi parāda fakts, ka pat Latvijā un Baltijā nav īstas skaidrības par šeit sastopamo sugu skaitu, sugu morfoloģiskajām robežām un to floristisko statusu.

Šai Latvijā retajai kokaugu sugai joprojām nav pilnīgi skaidrs floristiskais statuss. Vietēja suga vai varbūt tomēr cilvēku ievests un kultivēts arheofīts? Vairākas citas līdzīgos biotopos Rietumlatvijā sastopamās kokaugu sugas (Zviedrijas pīlādzis, klintāju pīlādzis u.c.) tiek uzskatītas par vikingu laiku arheofītiem – cilvēka sen ievestām svešzemju sugām. Vai tas tā ir arī šajā gadījumā? Ja arī suga ir Latvijas savvaļas floras elements – vairākus desmitus gadu nav vērtēts sugas populācijas lielums un vitalitāte, apdraudošie faktori, nav zināma populācijas dinamika apsaimniekošanas režīma, klimata u.c faktoru ietekmē. Zināmās sugas atradnes ir ar nepietiekamu aizsardzības režīmu – tās  nav iekļautas nevienā īpaši aizsargājamajā dabas teritorijā, to nesargā arī MK noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.

 

Latvijas dendrologu biedrība gada koku ievēl no 2001. gada, kad gada koka godā bijā parastais pīlādzis Sorbus aucuparia L. Atgādinām, ka 2020. gada koks bija Eiropas dižskābardis  Fagus sylvatica L.