2002.gada koks – paeglis jeb kadiķis (Juniperus communis)

Autors: Ausma Ābele
Datums: 27.04.2002
Izdevums: Madonas Ziņas
Rubrika: Pielikums

Dendrologi par 2002.gada koku izvēlējušies kadiķi jeb paegli. Liels nopelns te ir Kalsnavas arboretuma vadītājai Aijai Kaškurei, jo tieši viņa prata argumentēti pierādīt, cik liela nozīme mūsu dzīvē ir šim augumā ne tik dižajam skujkokam.
Tas tāpat kā pērn izraudzītais pīlādzis jeb sērmūkslis senos laikos uzskatīts par cilvēka sargātāju.
Zāļu vakarā kadiķi tāpat kā pīlādzi sprauda kūts pažobelēs, lai aizsargātu pret raganām.
Šajos kokos nesperot pērkons.
Kucēnu mājās vajadzētu pārnest kopā ar kadiķa zaru – lai izaugtu labs mājas sargs.
Noslēpumainais, necilais kociņš
Šim augumā necilajam kociņam piemīt sava noslēpumainība. Tam patīkot augt uz āderēm.
Pārstādot nedrīkstot zarus pagriezt uz citu debess pusi vai arī nocirst kaut mazāko saknīti, kas izpletusies varbūt vairāku metru garumā. Paegļa dīvainības atspoguļotas mīklās.
Kas tas par koku, kam ziemā un vasarā ogas? Patiesi – kadiķis uzzied maijā. Kad tas putot, esot pats labākais zirņu un linu sējas laiks. Čiekuroga pirmā gada rudenī ir zaļa, bet ienākas tikai nākamā gada oktobrī vai pat vēlāk, kad kļūst melna, ar zilganu apsarmi.
Vēl viena mīkla – brēkulis sēd tīruma malā. Kad kadiķi dedzina, tas švirkst, tāpēc tautas folklorā saukts par brēkuli. Daudzu cilvēku dzīvības izglāba šis brēkulis, jo kadiķu dedzināšana slimnieku istabā pasargāja citus no sērgām.
Vieglāk izdzīvo sliktā augsnē
Akmeņainas, smilšainas, nabadzīgas augsnes ir īstā vieta, kur apmesties sīkstajam kadiķim. Šaurā joslā gar jūru Limbažu rajona Skultes pagastā atrodas botāniskais liegums Kadiķkalni. Tie aizņem 13 hektārus. Tur saulmīlis jūtas labi.
Otrs botāniskais liegums – Kadiķu nora – atrodas Talsu rajona Dundagas pagastā, gandrīz četru hektāru platībā. Tur īpatnējā ainava izveidojusies kādreiz kultivēto tīrumu vietā. Kopš tur negana lopus un nepļauj zāli, nora intensīvi aizaug ar priedēm un ērgļpapardēm, un noēnotajiem kadiķiem uzbrūk kāda mazpazīstama sēne, kas sastopama visā Latvijā, no kā tiem birst skujas.
Slavenākie Latvijas kadiķi
Stāsta, ka nevarot atrast divus vienādus paegļus, jo katram ir citādāka forma. Rietekļa un Labdzeņu paeglis ieguvuši dižkoku godu.
Pats dižākais ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā ir Rietekļa paeglis, kas aug Valmieras pagastā starp Mellupi un Baložu mājām un esot pat viens no lielākajiem Eiropā. Tas ir gandrīz desmit metrus augsts un gandrīz trīs metrus resns koks, ap divsimt gadus vecs. Zem tā kādreiz labprāt sēdējis dzejnieks Rieteklis, populārās dziesmas “Še, kur līgo priežu meži” autors.
Dendroloģe Aija Kaškure stāsta, ka Valmieras puse ir slavena ar paegļu audzēm. Tur arī cēlusies teika “Paegļa celms”. Agrākos laikos pie tagadējās Rencēnu pagasta skolas audzis liels paeglis. Zviedru karalis, iziedams no Latvijas, ceļa malā iespraudis paegļa nūjiņu un teicis: “Ja šī nūjiņa augs, tad es to zemi vairs neredzēšu, bet, ja viņa neaugs, tad es to reiz dabūšu atpakaļ.” Nūjiņa izaugusi par lielu paegli, kura celms vēl tagad redzams, un zviedru karalis vairs nav atgriezies. Aija Kaškure saka, ka tā gan kadiķi nevar ieaudzēt. Tātad teika liecina, ka brīvības vārdā latvieši gatavi pat uz neiespējamo, arī ieaudzēt paegli no nūjiņas.
Talsu rajona Ģibuļu pagastā Labdzeņu paeglis ir tikpat augsts, tikai uz pusi tievāks. Pavisam Latvijā ir 27 aizsargājami kadiķi. No apmēram 60 ģintī sastopamajām sugām Latvijā pašlaik ieaudzētās vairāk nekā desmit. Kadiķi sastopami Ziemeļu puslodē no Arktikas dienviddaļas pa visu mēreno joslu, dažas sugas arī tropu joslas kalnos Āfrikā, Amerikā, Indijā.
Mīlēja skarbo skaistumu
Šie drīzāk krūmi nekā koki ar skarbo izskatu un asajām skujām latviešu tautā cienīti un mīlēti. Paeglis mūsu senčiem kalpoja par barometru – ja istabā tā zari liecās uz leju, bija gaidāms lietus, bet, ja uz augšu, – varēja gatavoties siena laikam. Bet, kad paeglītei bira “vizulīši”, sēja zirņus un linus.
Ārstē viss koks
No paegļiem sien pirtsslotas, ar tiem izkvēpina baciļus un mikrobus, paegļu zarus piemet, kad gaļas žāvēšana iet uz beigām. Paegļu ogas izmanto kā garšvielu. Atzīts, ka paeglis varētu kavēt audzēju veidošanos. Tie mazina sāpes, sviedrē, palīdz pret klepu un daudzām citām kaitēm. Diemžēl pirms lietošanas vispirms labāk aprunāties ar ārstu. Bīstamas šīs zāles var būt nieru slimniekiem un grūtniecēm.
Varbūt, ieceļot gada koka godā, kadiķi jeb paegli uzlūkosim ar tādu interesi, kādu tas ir pelnījis. Daudz gadiem jāpaiet, līdz tas iegūst kaut cik cienījama koka izskatu.
Lai gan kadiķis mežā aug zem lielajām eglēm (tādēļ to sauc par paegli), bez saules tas nevar iztikt.
Kadiķis, paeglis vai ērcis. Vārdu kadiķis lielākoties lieto Kurzemē un Zemgalē, dažkārt tas dzirdēts arī Vidzemē. Taču Latgalē pazīst tikai paegli, tā to nereti sauc arī vidzemnieki.
Atšķirībā no citiem skujeņiem kadiķim jeb ērcim ir īpaši asas skujas. Īpatnējs ir kazaku paeglis. Šai Eirāzijas sugai nav asu skuju. Toties ir specifiska smarža, kas pievilinot runčus.
Koka mūžs esot aptuveni 200 gadu, lai gan vecumu nemaz nav tik viegli noteikt. Kadiķis aug ļoti strauji.
No svešzemniekiem pie mums populāras ir kādas septiņas sugas – Ķīnas, Sibīrijas, kazaku, Virdžīnijas kadiķis un citi.