2006. gada koks – baltais vītols (Salix alba L.)

Autors: Pēteris Evarts, Dr. Biol., Daugavpils Universitāte
27.06.2006

Vītolu ģints sugas koki un krūmi ir plaši izplatīti Ziemeļu puslodes mērenā klimata joslā. Kopējais sugu skaits ģintī sasniedz 350-370, no tām Latvijā savvaļā sastopamas 20. Latviešu valodā izsenis lieto divus nosaukumus – vītoli un kārkli. Par vītoliem tiek saukti kokveidīgie ģints pārstāvji, par kārkliem – krūmi, lai gan latīniski ģints nosaukums visiem viens – Salix. Runājot par ģinti kopumā, latviešu valodā pieņemts teikt – vītolu ģints.

Vītoli ir tipiski saulmīļi, tikai atsevišķas sugas var labi augt noēnojumā. Tikpat svarīgs ekoloģiskais faktors vītoliem ir mitrums. Vietās ar pietiekamu augsnes mitrumu vītolu un kārklu sugas var augt uz visdažādākajām augsnēm. Tieši šāda apstākļu kombinācija – daudz gaismas un arī pietiekami mitruma – ir dažādos cilvēka veidotos biotopos: pļavās, ganībās, atmatās utt. Tiklīdz šādas teritorijas neapsaimnieko, tajās atgriežas mežs, konkrēti – meža pioniersugas: baltalkšņi, bērzi un, protams, visdažādākās vītolu sugas. Rezultātā vītoli un kārkli kļuvuši par tādu kā nesakoptības un pamestības simbolu.
Lai noņemtu sabiedrībā pastāvošo negatīvo marķējumu mūsu savvaļas bagātākajai kokaugu ģintij, Latvijas Dendrologu biedrība par 2006. gada koku izvēlējās balto vītolu (Salix alba). Šo majestātisko koku, kas atrodams teju vai katrā lauku parkā, tautā biežāk sauc par sudrabvītolu. Nosaukums dots visai trāpīgi, jo koka lapas no abām pusēm klāj balti matiņi un pa gabalu koks tiešām izskatās sudrabains. Sajaukt ar citām līdzīgām sugām arī pagrūti, jo liela koka izmērus Latvijā var sasniegt vēl tikai trauslais vītols un krustojums starp balto un trauslo vītolu – sarkstošais vītols. Trauslajam vītolam zari tiešām ir trausli, bet galvenais – lapas un dzinumi ir pilnīgi kaili! Ar sarkstošo vītolu, kas arī plaši izplatīts apstādījumos, ir nedaudz grūtāk, tomēr jāielāgo, ka šim krustojumam sudrabainie matiņi ir tikai uz pašām jaunākajām lapiņām dzinuma galā, tas drīzāk sajaucams ar trauslo vītolu, nu, visādā ziņā, par sudrabvītolu tādu koku parasti nesauc.
Daudziem noteikti jau ir radies jautājums: kādēļ izdomāts kaut kāds neatpazīstams baltais vītols, ja jau visi šo koku pazīst ar nosaukumu sudrabvītols? Šeit gan nāksies iz-skaidrot lasītājiem šādu divu nosaukumu pastāvēšanas likumsakarības. Apstādījumos bieži izmantotas vairākas baltā vītola šķirnes: ‘Sericea’, ‘Vitellina’, ‘Britzensis’ u.c. Tieši baltā vītola ‘Sericea’ šķirnes pārstāvjus sauc par sudrabvītoliem, jo tiem atšķirībā no pamatsugas ir mazākas, šaurākas, blīvi sudrabainas lapas un dzinumi. Sudrabvītols ir ekoloģiski agresīvs, viegli un masveidā pāriet savvaļā no apstādījumiem un var radīt mānīgu priekšstatu, ka ir Latvijas savvaļas floras elements. Galu galā tie ir arī vairāk acīs krītoši atšķirībā no pamatsugas kokiem, kam lapas nav blīvi sudrabaini matainas, reizēm vasaras otrajā pusē matiņi saglabājas tikai lapas apakšējā pusē. Tātad baltais vītols un sudrabvītols nav viens un tas pats – visi sudrabvītoli ir arī baltie vītoli (t.i., baltā vītola šķirne), bet ne otrādi!
Lielie ainaviskie baltie vītoli savvaļā sastopami Daugavas un Gaujas baseinā, kur aug uz aluviālām augsnēm. Šie koki izsenis stādīti pie lauku mājām. Balto un arī citas līdzīgās vītolu sugas uzskatīja par Dieva koku, mājas svētības nesēju un vairījās cirst. Salīdzinot ar citiem ko-kiem, vītola mūžs nav ilgs – katrs atsevišķs stumbrs dzīvo aptuveni 100-120 gadu. Tad stumbrs satrup un atmirst, tomēr parasti saglabājas jaunās atvases, kas izaug par jauniem kokiem. Rezultātā vītols vienā vietā var augt vairākus simtus gadu. Baltais vītols ir ļoti ātraudzīgs. Dižākais Latvijas un arī Austrumeiropas vītols – Dzenīšu dižvītols – aug netālu no Apes. Stumbra apkārtmērs šim kokam ir 1,3 m, augstumā no sakņu kakla tas sasniedz 9,3 metrus un turpina pieaugt. Šādi baltā vītola izmēri šķiet vēl pārsteidzošāki, ja atceras šim kokam atvēlēto mūža ilgumu!
Ļoti plašs ir baltā vītola saimnieciskā pielietojuma spektrs. Bez tā, ka baltais vītols ir iecienīts krāšņumaugs, to stāda arī augsnes nostiprināšanai kāpās, upmalās un citur. Vītola koksni izmantoja ratu riteņu loku, koka trauku pagatavošanai. Lokanie jaunie zari ir derīgi dažādiem pinumiem. Mizu lietoja ādu miecēšanai, audumu un dzijas krāsošanai sarkanbrūnos toņos, arī virvju pīšanai. Jāpiemin, ka tieši no vītola mizas ir izdalīts salicīns – viela, kas mūsdienās, mākslīgi iegūta, kļuvusi par vienu no pasaulē vispazīstamākajiem medikamentiem – aspirīnu (acetilsalicilskābe).
Visas vītolu sugas zied pavasarī, izņēmums nav arī baltais vītols. Spurdzes plaukst līdz ar lapām maija sākumā, agrākos pavasaros pat ātrāk. Vītoli ir divmājnieki – vīrišķo un sievišķo ziedu spurdzes attīstās uz dažādiem kokiem. Baltais vītols līdz ar citām vītolu sugām ir viens no pirmajiem un vērtīgākajiem nektāraugiem. Jūnijā sievišķajiem kokiem nobriest pogaļas ar sīkām, ar aci tikko saskatāmām sēklām. Katrai sēklai ir lidmatiņu pušķis, un tās izplatās ar vēja palīdzību. Līdzīgā veidā sēklu izplatīšanās noris arī papelēm un apsēm. Nonākusi piemērotā vietā, sēkla dīgst dažu dienu laikā. Ja tas nav noticis, jau pēc dažām nedēļām sēklas zaudē dīgtspēju. Vītoli ir izcili ātraudzīgi jau no pirmajām dzīves dienām – jūnijā dīgusi sēkla līdz septembrim pagūst izaugt par nelielu krūmiņu, kas otrajā gadā spēj pāraugt lakstaugu zelmeni.
Mūsuprāt, nepietiekama vērība līdz šim pievērsta balto vītolu dižkoku uzskaitei. Oficiāli pieņemtais dižkoka izmērs baltajam vītolam – 4, 5 m (Ministru kabineta 2003. gada 22. jūlija noteikumi Nr. 415).