2018.gada koks Latvijā – Ozols

Latvijas Dendrologu biedrība par 2018. gada koku vienprātīgi izvēlējusi parasto ozolu

 

Quercus robur L. Ozols ir Latvijas dižākais koks, turklāt izsenis ir ieņēmis goda vietu mitoloģijā un tautas tradīcijās ne tikai baltu apdzīvotajā teritorijā, bet arī daudz plašākā reģionā un senākā vēsturē. Ozola kā augstākās dievības – Pērkona, arī vīrišķā spēka (salīdzinājumā ar sievišķīgo liepu) simbols caurauž ne tikai latviešu folkloru un reliģisko kontekstu daļēji vai pilnīgi zaudējušas tautas tradīcijas, bet ir minēts virknē uzticamu vēsturisku dokumentu, kas apliecina šo koku īpašo vietu reliģiskajos rituālos līdz pat 19.gs, kad līdzās pirms 600 gadiem ienākušajai kristīgajai tradīcijai joprojām tiek ziedots gan kokiem, gan avotiem, gan akmeņiem. Turklāt cieņā turēti ne tikai lielie veselīgie, bet arī citi, īpaši, dobumainie koki, jo tieši koku dobumi esot uzskatīti par dievu vai garu mājokļiem, kur likta pārtika un citi ziedojumi. Viena no agrīnākajām ozola pieminēšanas reizēm ir 15.gs sākums, kad vēlākais Burgundijas hercoga galminieks ceļojošais bruņinieks Žilbērs de Lanuā (Gilbert de Lannoy) savā Livonijas ceļojuma aprakstā piemin, ka kurši savus mirušos sadedzina kādā tuvākajā birzī vai mežā, sārtu kraujot tikai un vienīgi no ozola malkas.

Ozola, kā īpaša koka, svētdarīšanas vēsture sniedzas tālu vēsturē gan uz rietumiem, gan austrumiem, lai arī runa ir par dažādām sugām. Senākajā grieķu orākulā Zeva svētnīcā Dodonā priesteri pareģojuši nākotni pēc svētā ozola lapu šalkoņas. Ozols seno tautu sakrālajā pasaulē ieņem redzamu vietu grieķu, ģermāņu, ķeltu, skandināvu un slāvu senajās kultūrās. Balti, kā redzam, nav izņēmums.

Parastais ozols Quercus robur ir tikai viena no aptuveni 530 ozolu sugām, kuras savvaļā izplatītas ziemeļu puslodes mērenajā un subtropu joslā, ietiecoties pat Dienvidamerikas tropu joslā. Ģintī ir daudz mūžzaļu sugu, kas pirmajā acu uzmetienā neradīs nekādas asociācijas ar mums pazīstamajiem Latvijas ozoliem. Vecajos muižu parkos, apstādījumos un dendroloģiskajās kolerkcijās Latvijā tiek audzētas apmēram 20 citzemju ozolu sugas un vēl daži desmiti šķirņu. Biežāk stādītās sugas – Amerikas sarkanais ozols Q.rubra un klinšu ozols Q.petraea.
Lielākais parastais ozols Latvijā un Baltijā ir Kaives senču ozols, kura stumbra apkārtmērs sasniedzis 10,2m. Par ozolu maksimālo vecumu bijis daudz diskusiju. Leģendas par tūkstošgadīgajiem ozoliem gan uzskatāmas vairāk par māksliniecisku izteiksmes līdzekli nekā pierādāmu faktu, taču 300-500 gadu mūža robeža noteikti ir pavisam reāla. Jāņem vērā, ka parastais ozols Latvijā aug tuvu savas izplatības ziemeļaustrumu robežai un Latvijas klimats nebūt nav ideālākais šai sugai.

Par dižkoku – valsts nozīmes dabas pieminekli Latvijā ozols kļūst, sasniedzot 4m stumbra apkārtmēru (1,3m augstumā no sakņu kakla), taču pašvaldības ir tiesīgas un noteikti ir aicinātas savā teritorijā aizsargāt arī tievākus kokus, it īpaši, ja tie ir veselīgi, ainaviski un citādi vēstoši, ka reiz ir apņēmības pilni un gatavi stāties aizejošo milžu vietā.
Latvijas Dendrologu biedrība Latvijas simtgadē aicina apzināt, kopt un saglabāt savas dabas un kultūras bagātības, tai skaitā esošos un nākamos dižkokus.

 

Latvijas Dendrologu biedrības prezidents Andrejs Svilāns