2020. gada koks – Eiropas dižskābardis

Latvijas Dendrologu biedrības (LDB) kopsapulcē par 2020. gada koku izvēlēts Eiropas dižskābardis/Fagus sylvatica L.. Šogad bez politiska konteksta, tomēr Lielbritānijas Brexit, pametot Eiropas savienību, ieviesa nelielas korekcijas.

Eiropas dižskābardis no dižskābaržu dzimtas ir dabā izplatīts koks Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, areāla ziemeļu robeža ir Polijas teritorijā. Aug paugurainos apvidos no Anglijas, Dienvidzviedrijas līdz Pirenejiem un Turcijai dienvidos.
Zem kokiem reti kad attīstās citu koku un krūmu paauga, jo tie veido blīvus vainagus, tā radot stipru noēnojumu. Paši dižskābarži ir izteikti ēncietīgi un spēj augt citu koku noēnojumā. Šī īpašiba tiek izmantota, veidojot blīvus, platus, vidējus un augstus dzīvžogus. Viens no retajiem cērpjamos dzīvžogos izmantojamiem lapu kokaugiem, kas saglabā zaros pērnās, spīdīgi brūnās lapas līdz pavasarim, pastiprinot norobežojošo efektu.

1. att. Dižskābaržu mežs, Itālija, 1200 m v.j.l., foto G.Leiburgs

Bieži veido tīraudzes, kas rudeņos vizuāli atgādina ziloņu kāju mežu uz oranži brūna, nobirušo rudens lapu paklāja. Labos augšanas apstākļos pie mums var sasniegt pat 30 m augstumu un 5 m stumbra apkārtmēru. Koki ir salīdzinoši ātraudzīgi, mežaudzēs veido taisnus, monolītus, lielu dimensiju stumbrus, tādēļ  arī ir interese par to plašāku izmantošanu mežsainiecībā. Mg.silv. Līga Jansone 2019. gadā LLU aizstāvēja promocijas darbu “Eiropas dižskābarža (Fagus sylvatica L.) kokaudžu atjaunošanās un augšana Latvijā”.

 

2att. dižskābaržu mežs Vācijā, foto A.Bojāre

Par valsts nozīmes dižkoku Eiropas dižskābardis kļūst, sasniedzot 3,8 m stumbra apkārtmēru. Un tādu dimesiju koki pie mums ir arī retumis sastopami Kurzemē un Zemgalē, pārsvarā gan vecajos muižu parkos, kapsētās.

 

2.att. Sarkanlapu Eiropas dižskābardis/Fagus sylvatica ‘Atropunicea’ dižkoks no Grobiņas, 2020. g., foto G.Leiburgs

Ziemcietība ir pietiekama visā Latvijā, vienīgi pavasarī izplaukušos kokus dažkārt bojā vēlās pavasara salnas. Latvijā zied maijā, pēc lapu plaukšanas, kas veidojas no sugai raksturīgiem gariem, vārpstveida pumpuriem, augļi  – trīsšķautnaini riekstiņi, nogatavojas oktobrī, tie ir laba barība dažādiem meža zvēriem. Sēklas stratificē (sagatavo dīgšanai) 3 līdz 5 mēnešus.  Diemžēl jaunos stādījumus bieži bojā  dzīvnieki, saskrāpējot mizu, apgraužot jaunos dzinumus. Dižskābaržiem ir plāna, pelēka un gluda miza, kas strauji mainot stumbra noēnojumu, var saulē apdegt. Kokiem ir attīstīta, virspusēja un jūtīga sakņu sistēma. Labā ziņa, ka kokus īpaši nebojā ne kaitēkļi, ne slimības un tie ir vēja noturīgi. Tomēr ir daži patogēni, kas kokus var apdraudēt, piemēram: sēnes/Fomes fomentarius, Phytophthora sp.Nectria coccinea, kā arī laputis/Cryptococcus fagisuga.

 

Dižskābaržus nereti jauc ar skābaržiem, kam arī ir gluda, pelēka miza un vārpstveida pumpuri, bet tie ir stipri zemāki koki vai krūmi no bērzu dzimtas.

 

Dižskābarža koksne ir blīva, skaisti ornamentēta un vērtīga, to izmanto mēbeļu, grīdas segumu, sērkociņu,  mājsaimniecības priekšmetu, finiera un papīra ražošanā. Koksnei faktiski nav specifikas smaržas.  Domājams, ka gandrīz katrā mājsaimniecībā ir kāds dižskābarža priekšmets – gaļas dēlītis, plaukts vai pannas lāpstiņa.

 

Sēklas satur barojošu eļļu, ko Francijā lieto mājputnu uzbarošanai, cepšanai un eļļas lampās. Nobirušās lapas sadalās lēni, bet ir vērtīgs mulčējamais materāls apstādījumiem. Īpatnējos, sarainos un koksnainos augļpavalkus bieži izmanto floristikā.

 

Pēdējos 200 gados dižskābarži atgriezušies Latvijas apstādījumos un vietumis stādīti arī mežaudzēs, piemēram, Talsu Šķēdē. Kāpēc atgriezušies? Latvijā kvartāra perioda kūdrā ir atrasti dižskābaržu augļi, kas varētu liecināt par sugas klātbūtni Latvijas teritorijā arī starpleduslaikmetā, kad klimts bija krietni siltāks un mitrāks kā mūsdienās. Pavisam ir zināmas 9 dažādas dižskābaržu sugas, bet pie mums pamatā izmanto vienu  – Eiropas dižskābardi, kam ir izveidoti aptuveni 50 kultivāri (šķirnes, formas). Apstādījumos un vecajos muižu parkos sastopami arī sarkanlapaini koki, kas ir ar augstāku ziemcietību, retāk ar nokarenas formas vainagiem, šķeltām vai kruzuļotām lapām. Lapu krāsojums arī ir atšķirīgs – zaļas, dzeltenas, sārtas, sarkanas, purpurmelnas vai raibas. Dekoratīvās formas, šķirnes pavairo potējot un stādmateriāls brīvi pieejamas vietējās kokaudzētavās. Interesanta ir, piemēram, 1970. gadā selekcionētā šķirne ‘Mercedes’, kas ir līdz 2 m augsts, kompakts krūms ar lancetiskām lapām.

No dižskābaržiem vien var izveidot krāšņu kolekciju dārzu, tāpēc Latvijas Dendrologu biedrība novēl 2020. gadā katram savu ‘Mercedes’, ‘Black Swan’ vai ‘Fastigiata’.

LDB bāzēta Latvijas Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, apvienojot 85 biedrus – dendrologus un nozares interesentus.

Biedrība gada koku ievēl no 2001. gada, kad gada koka godā bijā parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia L.). Atgādinām, ka 2019. gada koks bija Krimas liepa / Tilia x euchlora K. Koch..

Vairāk informācijas mājas lapā: www.dendrologi.lv

Informāciju sagatavoja LDB viceprezidents Gvido Leiburgs, 29135557, leiburgs@gmail.com sadarbībā ar dendroloģi Dr. biol. Ināru Bondari.